Aizsaulē devusies Staņislava Kalniņa (25.01.1941. - 03.05.2019.)

Publicēts: 
07.05.2019 - 13:45

Staņislava Kalniņa

(25.01.1941. - 03.05.2019.)

Pa dzīves raibajām notīm
Mēs skanīgi ejam.
Pa dzidro oktāvu kalniem
Augšā un lejā...” (G. Račs)

Staņislavas Kalniņas mūžs lielajā Visuma simfonijā ir kā skaista gamma, kurā dzīves un darba notis kārtojušās dažādās toņkārtās...

Spriganais LA, iezīmējot laika līnijā piedzimšanu, ieskanējās Seces pagasta “Kalna - Bristānu” mājās tālajā 1941. gada 25. janvārī. Tā ir bērnība, kura ir vecāku mīļuma un rūpju ieskauta un mātes dziesmām pavadīta. Bērnība, kurā notiek pirmā sastapšanās ar kora dziesmu, un Emīla Dārziņa “Lauztās priedes” laika līnijā paliek uz mūžiem skanēt.

Apņēmīgais SOL skan visa mūža garumā, jo tas ir nepieciešams, uzsākot mācības Seces pamatskolā, turpinot Jaunjelgavas vidusskolā. Apņēmības nots ir iedvesmotāja, stājoties Rīgas Pedagoģiskajā skolā, lai kļūtu par dziedāšanas skolotāju un apgūtu tik sarežģīto diriģēšanas mākslu. Tā sniedz arī daudz profesionālu un sirdsgudru padomu no mīļākā profesora Leonīda Vīgnera. SOL ar vēl spēcīgāku nokrāsu ieskanās, uzsākot darba gaitas Sakstagala astoņgadīgajā skolā, un turpinot 1968. gadā Pļaviņās, kad pār vidusskolas slieksni, apņēmības pilna ienāk un līdz 2004. gadam strādā mūsu skolotāja Staņislava Kalniņa. Un līdztekus jau esošajām notīm, sākumā klusināti, bet tad jau arvien drošāk skan FA, virknēdams darba faktus vienu pēc otra – dziedāšanas stundas, kora mēģinājumi skolā un kormeistares pienākumi kultūras namā, stundu sarakstā arī ritmikas nodarbības, klases audzinātājas darbs, bet dzīvē – mīlestība, ģimene, dēla un meitas, mazbērnu nākšana pasaulē.

Dzīves nošu rakstā nekad neiztikt bez RE - tā ir sasniegtā darba rezultātu nots. Nots, kuras skanējums veidojas ilgstoši, par kuras noturīgumu ir jārūpējas ik dienu. Staņislavas Kalniņas savulaik sacītais, ka “...izvirzītajam mērķim vienmēr ir jābūt augstākam, kā spēj izdarīt, jo tad ir iespēja tiekties uz augšu. Ja darbs tiek darīts tikai šim brīdim, tad rezultāts arī paliek uz vietas un augstie rezultāti izpaliek”, viņas mūža mūzikai ļauj skanēt noturīgi un pārliecinoši. Uz mūžiem nošu līnijās paliks sešos Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos dziedātās Pļaviņu skolas koru dziesmas, meiteņu ansambļa sniegums konkursā “Ko Tu proti?”, bet, vīrišķības un drosmes notīm skanot, nu jau atmiņu koncertos dziedās skolotājas izlolotais zēnu koris.

Gamma vienmēr sākas un beidzas ar DO. Šī skaņa prasa un pieprasa dot. Dot no sevis, neprasot, kāpēc un cik ilgi. Sevis atdošana un ziedošana mūzikai un kora mākslai arī pēc aktīvo darba gaitu beigām Pļaviņu vidusskolā nebeidzas. Tā turpinās Pļaviņu kultūras centrā, daloties mīlestībā uz darbu un mūziku ar sieviešu kori “Loreleja”, senioru vokālo ansambli “Atvasara”, mazajiem ķipariem bērnu ansamblī un, protams, sniedzot savu padomu dziedošajiem “Pļaviņu cāļiem”.

Dzīves ritējumā divas notis mūsu skolotājas, diriģentes, mīlošas mammas un sievas mūžā ir savijušās unisonā - tās ir MI un SI. Mīlestība vienmēr dod spēku un iedvesmo. Darbā. Ģimenē. Sabiedrībā. Skolotāja saņēmusi neskaitāmus diplomus, goda nosaukumus, medaļas. 2018. gadā kļuva par Pļaviņu novada “Goda novadnieku”.

Bet augstāk par visu ir viņas mūžs, kas kļuvis par simbolu tam, ko nevar izmērīt apbalvojumos un nostrādātajās darba stundās, jo, kā var mērīt mīlestību, nesavtīgu darbu, ziedošanos? Kā var izmērīt jūtas un sirdi, kas skan visās toņkārtās un veido dziesmas mīlestību?

Tā paliks vienmēr un skanēs, visām notīm veidojot un aužot nebeidzamu atmiņu stāstu par mūsu Stasiju…

Atvadīšanās no Staņislavas Kalniņas notiks ceturtdien, 9. maijā, plkst. 14.00 Pļaviņu Bārukalna kapsētas kapličā.

Pļaviņu novada ģimnāzija