Jānis Jaunsudrabiņš

 Jānis Jaunsudrabiņš (dz. 25. 08. 1877. Neretas pag. Krodziņos- 28.08.1962. Kērbekā, Vācijā) - rakstnieks


„Kas Pļaviņas paceļ pāri daudzām citām pilsētām, ir skaistā kalnainā apkārtne un jo sevišķi Daugava ar viņas krācēm un klinšu rakstiem. Nekur citur nav tādas varenības ne ūdens plūdumā, ne krastu veidojumā. Daugavas krastos lielā vairumā zied tik krāšņas un dižciltīgas puķes kā anemones, vijolītes un maija zvaniņi. Daugava ir diža un dziļi nopietna upe.”

/J. Jaunsudrabiņš  Kopoti raksti,

14. Sēj. Rīga, 1984., 311. – 312.lpp./

Dzimis 1877. gadā, Neretas pagasta „Krodziņos”, kalpu ģimenē, 1880. gadā pēc tēva nāves, ģimene pārceļās uz "Riekstiņiem", “Baltajā grāmatā” sauktajām “Mūsmājām”.

1913.gadā pārcēlies uz Pļaviņām, iznāk stāstu krājumi: „Dzīve” un „Debess vārti”; 1914.- garie stāsti „Dzimtene”un „Atbalss”- stāstu triloģijas „Aija” 2.daļa (3. Daļa „Ziema”-1925.). 1914. Gadā pabeigta bērnības atmiņu tēlojumu grāmata „Baltā grāmata”, tā iznāca ar paša autora savdabīgiem zīmējumiem.

1915. g. Jaunsudrabiņš ar ģimeni dodas I PK bēgļu gaitās uz Ziemeļkaukāzu, kur gūst daudz ierosmju, kas vēlāk realizētas stāstu grāmatās „Kaukāzs”(1920), „Gredzens” (1921), „stāstā „Vasara”(1923), pirmajā romānā „Nāves deja”(1924) un daudzās gleznās.

1918.-1935. Gadam Jaunsudrabiņš dzīvo Pļaviņās, Kalna ielā 11, kur tiek sarakstīti tēlojumu krājumi „Senā sētā”(1918), „Ar makšķeri”(1921), „Skolā”, „Dzērājam laime” (1924), „Sliņķu virsnieks”, stāstu „Uršulīte” (1935). „Jaunsaimnieks un velns”(1933)

1935. gadā ģimenes nesaskaņu dēļ Jaunsudrabiņš pamet Pļaviņu mājas un dzīvo Sabilē un Rendā pie paziņām.

1944. rudenī Jaunsudrabiņš aizbrauc uz Vāciju, triimdā sarakstītas un izdotas vēl daudzas grāmatas.