Vēsture

Pļaviņas                                                    

Platība 7 km2

Iedzīvotāji 3435 (2015.g.)

Pilsētas tiesības kopš 1927. gada 26. aprīļa

„Kas Pļaviņas paceļ pāri daudzām citām pilsētām, ir skaistā kalnainā apkārtne un jo sevišķi Daugava ar viņas krācēm un klinšu rakstiem. Nekur citur nav tādas varenības ne ūdens plūdumā, ne krastu veidojumā. Daugavas krastos lielā vairumā zied tik krāšņas un dižciltīgas puķes kā anemones, vijolītes un maija zvaniņi. … Daugava ir diža un dziļi nopietna upe.”

Tā rakstīja Jānis Jaunsudrabiņš (Kopotie  rakstsi, 1984.gads). Vairs Daugavā neredz krāces un klinšainie krasti paslēpušies upes dzelmē, bet Pļaviņas joprojām spoguļojas Daugavas ūdeņos. Laiki mainās, bet ir vērtība, kas paliek - Daugava un Daugavas krastā dzīvojošie cilvēki ar saviem likteņiem.

 Pļaviņu pilsēta atrodas Viduslatvijas zemienes Lejasdaugavas senlejā un Austrumlatvijas zemienes Aronas paugurlīdzenumā (A daļā), Daugavas labajā krastā pie Aiviekstes ietekas. Senlejas dziļums~20m, platums līdz 2 km. Pēc Pļaviņu HES uzcelšanas (1965) Daugavas kanjonveida ieleja tika applūdināta. Pļaviņu HES ūdenskrātuves līmenis ir vid. 72 m vjl. , t.i., dažus metrus zem Pļaviņu ielu līmeņa, plat. 90-500 m. Pļaviņu Z daļa pa senlejas nogāzi paceļas Pļaviņu valnī, kura augstākie pauguri pie pilsētas robežas ir līdz 117 m vjl.. Pilsētas R daļā Bebrulejā 50. gados izpētīta Pļaviņu dolomīta atradne, kas pēc HES uzcelšanas daļēji applūdusi. Mūsdienās Daugavas gultni pie Pļaviņām aizpilda Pļaviņu HES ezera ūdeņi.

Pļaviņas šķērso dzelzceļa līnija Rīga- Daugavpils un Pļaviņās sākas dzelzceļa līnija Pļaviņas- Madona- Gulbene. Sazarots ceļu tīkls (autoceļi Rīga-Pātarnieki (aiz Pļaviņu Z robežas uzbūvēts apvedceļš) (A6); Pļaviņas- Gulbene (P37) un Pļaviņas- Ērgļi (P78)), nodrošina labu satiksmi arī ar pārējo valsts teritoriju. Satiksmi ar otrpus Daugavai esošo Zemgales reģionu nodrošina tilts Jēkabpilī un HES pārvads Aizkrauklē.

Daugavas krasts un bijusī Stukmaņu muižas apkaime bijusi apdzīvota jau ap 3.gs., par to liecina arheoloģiskie izrakumi Lokstenes pilskalnā (apdzīvots no 3.-5.gs.) un Oliņkalna pilskalnā ( 10.-13.gs.). Pilskalnu izpēti veicis arheologs Ē. Mugurēvičs.

Vēstures avotos apdzīvotā vieta pirmoreiz minēta Polijas- Zviedrijas kara laikā (1600-1629), kad pie Aiviekstes ietekas Daugavā atradusies zviedru kara nometne un uzbūvētas vairākas skanstis ( Gostiņu skansts saglabājusies līdz mūsu dienām). Nostāsts vēsta, ka rīta agrumā no skansts dzird gaiļus dziedam 3 guberņās un 9 pagastos. Pļaviņu un apkārtnes iedzīvotāji nonāk zviedru pašpārvaldē. Tai laikā šo teritoriju sauc par Lielvidzemi, kuru iedalīja 3 lēņos: Kokneses, Rīgas un Tērbatas. Pēc tam sadalīja apriņķos. Pļaviņas ietilpa Kokneses apriņķī. Zviedru vara pastāvēja no 1629.-1721. gadam. Zviedru laikmets Vidzemē skaitījās par labāko sveštautiešu valdīšanas laikmetu, jo zviedri gādāja par zemnieku tiesībām, ierīkoja skolas, ierīkoja zemes tiesas, veica muižu redukciju (privātām personām izdāvāto muižu pārņemšana valsts īpašumā) un pat bija nodomājuši zemnieku brīvlaišanu. Zviedru laikmets beidzās 1721. gadā, kad Vidzemi iekaroja krievi.

Līdz 19. gs. Pļaviņu apkārtnē izveidojās trīs apdzīvotas vietas: Bebruleja, Gostiņi un Pļaviņas. Pirmie iedzīvotāji Bebrulejā bija poļu dumpinieki, kas sacēlušies pret cara valdību. Viņi nodarbojušies ar zvejniecību un amatniecību. Bebrulejas zeme bijusi akmeņaina, taču pietiekami devīga, lai iegūtu labu kartupeļu un arī labības ražu. Taču ar to nepietika iztikai, tādēļ bebrulejieši gājuši peļņā - laida plostus, zvejoja zivis vai arī lauza dolomītu, kas toreiz bija smags roku darbs. Dolomīta lauztuves darbojās no 1885. gada. Vēlāk darbu uzsāka arī dolomīta dedzināšanas fabrika. Vairākus gadu desmitus Bebrulejā pastāvēja arī krogs. 1962. gadā sāka Pļaviņu HES celtniecību, 1965.gadā šo ciematu appludināja, piemiņai uzstādīts akmens ar iekaltiem visu bijušā ciema māju nosaukumiem. 

 19. gs. sākumā veidojas Gostiņu miests. Tā izveide saistīta ar cariskās Krievijas likumu, kas aizliedza ebrejiem iegūt īpašumus un tirgoties Vidzemes un Kurzemes guberņā, Gostiņi ietilpa Vitebskas guberņā. Gostiņos (saukti arī par  Dankeri, Glazmanku, Trentelberģi un Zarnu miestu) dzīvoja galvenokārt ebreji, Gostiņi tiek dēvēti arī par kādreizējo tirgotāju un plostnieku apmešanās vietu.1927.gadā Gostiņus pievienoja Pļaviņām. 1933.gadā Gostiņi atdalījās no Pļaviņām un ieguva patstāvīgas pilsētas tiesības ( tobrīd Latvijā bija 60 pilsētas, Gostiņi bija otra mazākā pēc Piltenes). Pilsētas ģērbonī simbolisks divu upju: tumšās Aiviekstes un gaišās Daugavas sateka. 1956.gadā Gostiņi  pievienoti Pļaviņu pilsētai. 

Pļaviņu pilsēta savu nosaukumu ieguvusi no lielāko zemnieku māju nosaukuma „Pļaviņas”, kas atradušās tagadējās Pasta un Daugavas ielas stūrī. Jādomā, ka vecāks par šīm mājām bijis Pļavu krogs, kas atzīmēts jau 1791. gadā Mellīna kartē (Plawe) un atradies apmēram tagadējā kultūras nama vietā. Krogs bijis plostnieku pulcēšanās vieta.

19.gs. beigās Pļaviņas bija tikai neliels ciems Stukmaņu pagastā. Pēc Rīgas- Daugavpils- Orlas dzelzceļa līnijas atklāšanas 1861.gadā, pie toreizējās Stukmaņu (Štokmanhofas), sāka veidoties liela apdzīvota vieta. 

1878.g. tiek atvērta aptieka, 1894. g. tiek uzcelta stikla fabrika ( sagrauta I Pasaules kara laikā). Vēl Pļaviņās atradies ievērojams skaits lielāku un mazāku tirgotavu, noliktavu, zirgu pasts, stacija, viesnīca un pat divi krogi. 1902.g. tiek atklāta Stukmaņu-Vecgulbenes šaursliežu dzelzceļa līnija.

Vecajām Pļaviņām raksturīgas celtnes, kas būvētas no vietējā materiāla: ķieģeļiem, dolomīta un granīta. 19. gs. beigās pļaviņieši galvenokārt bija nodarbināti stikla fabrikā un dolomītu dedzinātavā. 

1905.gada revolūcija bija viens no notikumiem, kurā visaktīvāk piedalās Gostiņu ( toreiz Glazmankas) iedzīvoptāji. Jau 1904.gada maijā Kampēnu mežā un Āžu purvā notika mītiņi, bet gadu vēlāk sociāldemokrāti un “Bunda” ( ebreju sociāldemokrātu partija) pārstāvji organizēja gājienus pret muižniekiem, kurus vadīja Nikolajs Kļaviņš, atbruņoja miestā novietoto kājnieku pusrotu ar diviem virsniekiem.  1906.gada 6.janvārī ierodas  soda ekspedīcija – “Melnā sotņa”, kura  nodedzināja  revolucionāru mājas, apcietināja brāļus Jāni un Pēteri Apiņus, Jēkabu Biti, Jāni Zariņu, Jāni Līni un nošāva pie “Veckampēnu” mājām. 1905.-1907.gada revolūcijas notikumu un dalībnieku piemiņai Aiviekstes upes krastā izveidots piemiņas akmens. 

Pirmais Pasaules karš skar visa novada teritoriju, kad tai pāri iet bēgļu gaitās devušies Kurzemes un Zemgales iedzīvotāji, gan arī tiešā karadarbība.  Pļaviņās tika nopostītas 43 dzīvojamās ēkas, sagrauta stikla fabrika, Gostņos tika nopostītas 152 ēkas. 

1917.g. lieliniekiem nākot pie varas, padomju vara izveidojas arī Pļaviņās. 1918.g. Pļaviņu apkārtnē ieradās lielinieku armija un Stukmaņu pagastā nodibināja pagaidu revolucionāro komiteju, kura uzņēmās organizēt padomju varas dibināšanu apkārtējos pagastos. Pļaviņas tika izveidota par apriņķa  pilsētu, kurā savu darbību uzsāka t.s. Malienas tribunāls. Stikla fabrikas korpusos  tika izveidota koncentrācijas nometne t.s. “zvēru dārzs”, kur padomju vara izrēķinājās ar saviem pretiniekiem. Padomju “sarkanais terors” Pļaviņās pastāvēja laikā no 1918.g. 17.decembra līdz 1919.g. jūnijam. 

Brīvības cīņu laikā padomju vara tika gāzta un 1919. g. jūlijā uz Pļaviņām pārcēlās Kurzemes divīzijas štābs. Drīz Pļaviņās nodibināja visas Austrumfrontes štābu un tā vadība tika uzticēta pulkvedim Jānim Balodim. J. Balodis 1919. g. 16. oktobrī tika iecelts par Latvijas Nacionālās armijas virspavēlnieku. Par godu šim notikumam 1934. g. 17. jūnijā atklāja piemiņas plāksni ar uzrakstu: "Šai namā 1919. gadā atradās Austrumfrontes štābs, un šeit ģenerālis Jānis Balodis uzņēmās Latvijas Nacionālās armijas virspavēlniecību”. 

1922. gadā Pļaviņām tika piešķirtas miesta tiesības. 1927. g. 26. aprīlī ar ministru kabineta lēmumu 81. panta kārtībā, nodibināta Pļaviņu pilsēta, pievienojot tai Gostiņus. 1930. gadu sākumā ar Latvijas Saeimas likumu, pēc Pļaviņu iedzīvotāju prasības, Gostiņi tiek atdalīti no Pļaviņām kā atsevišķa pilsēta. Tos Pļaviņām atkal pievieno 1956. gadā. 

Otrais Pasaules karš Pļaviņās beidzas 1944. g. rudenī. 1950. gadā Pļaviņas kļuva par rajona centru. Pļaviņās atradās rajona izpildu komiteja, Pļaviņu rajona tiesa un prokuratūra, rajona finansu nodaļa un Pļaviņu banka. 1959. gadā rajonu likvidē. 

Sešdesmito gadu beigās un septiņdesmito sākumā Pļaviņās tika uzceltas dažas četrstāvu dzīvojamās mājas, kur izmitināja arī daļu HES ūdenskrātuves appludināto teritoriju iemītniekus, kā arī uzcēla modernu skolas ēku. 

Astoņdesmitajos gados dažas jaunas daudzdzīvokļu mājas tika uzceltas arī Pļaviņu vidusskolas rajonā, bet vairāki daudzstāvu nami tā arī palika nepabeigti. 

1994. gadā tiek pieņemt likums „Par pašvaldībām”un līdz ar likuma stāšanos spēkā, mainās pašvaldības struktūra un veicamie pienākumu, tiek ievēlēta Pļaviņu pilsētas dome. 

2005. gada 16. jūnijā par Pļaviņu pilsētas simboliku- devīzi nosaka „Pļaviņas-raksta pilsēta”.

„Ornamentālisms māca saprast pasauli un pašiem sevi. Raksts aicina aktīvi līdzdarboties, domāt, analizēt, uzticēties, pat, ja daudz ko nesaproti.”  

/U.R.Beķeris, ornamentālists/

2009. gadā Pļaviņas kļuva par jaunizveidotā Pļaviņu novada centru un ir viena no tā administratīvajām teritorijām.